Dienas laikā, kad autovadītāji iebrauc tunelī no spilgti apgaismotas ārpuses, ārējais spilgtums ir daudz lielāks nekā iekšpusē. Tas neļauj acīm uzreiz pielāgoties, un tuneļa ieeja izskatās kā tumšs "caurums", padarot neiespējamu saskatīt tādas detaļas kā šķēršļus un lēni braucošus transportlīdzekļus. Tas rada viskritiskāko un bīstamāko problēmu ieejā.

Lai cīnītos pret "melnā cauruma efektu", ieejas sekcijā jāiestata ārkārtīgi augsts apgaismojuma spilgtums, kas nozīmē, ka jāuzstāda liels skaits jaudīgu lampu, kā rezultātā rodas ārkārtīgi liels enerģijas patēriņš un milzīgas ekspluatācijas izmaksas.

Dabiskā apgaismojuma spilgtums ārpus tuneļa mainās atkarībā no laika, laikapstākļiem un gadalaika. Turklāt lielāks transportlīdzekļu ātrums prasa vienmērīgāku spilgtuma pāreju, kas izvirza augstākas prasības ieejas apgaismojuma spilgtuma dizainam. Ir jākontrolē arī atspīdums, lai neradītu jaunus drošības apdraudējumus.

Zemas kvalitātes vai tradicionālajām lampām ir ievērojama gaismas vājināšanās, un spilgtums pēc noteikta lietošanas laika ievērojami samazinās. Krāsu temperatūras nobīde rada nekonsekventas gaismas krāsas gar ceļu, ietekmējot vizuālo komfortu un drošību. Neracionāli gaismas sadalījuma leņķi arī rada zemu tuneļa apgaismojuma vienmērīgumu.

Dažādu zīmolu un paaudžu iekārtu un protokolu nesaderība apgrūtina esošo tuneļu apgaismojuma modernizēšanu. Turklāt viedais apgaismojums ir dārgs un prasa lielus sākotnējos ieguldījumus. Vēl vairāk, pastāv izaicinājums attiecībā uz apgaismojuma sistēmas sadarbspēju ar citām sistēmām, piemēram, transporta un drošības sistēmām.

Cilvēka acij ir nepieciešams adaptācijas periods, pārejot no gaišas uz tumšu gaismu. Pārejas posms ir pāreja no ieejas posma. Šis fizioloģiskā aiztures process ir galvenais drošības negadījumu cēlonis.

Ja spilgtuma maiņa pārejas posmā nav nepārtraukta un pakāpeniska, bet ir acīmredzami pakāpieni vai lēcieni, tas piespiedīs vadītāju bieži pielāgot redzi, palielinot redzes nogurumu un nedrošību.

Lai nodrošinātu vienmērīgu ceļa spilgtumu, lukturiem jābūt izvietotiem noteiktā rakstā un atstarpēs. Tomēr, ja apgaismojuma sadalījums ir slikti projektēts vai lukturi ir uzstādīti nepiemērotā leņķī, tie var viegli spīdēt tieši vadītāja acīs, radot traucējošu vai diskomforta atspīdumu, kas savukārt samazina redzamību.

Centrālajā daļā ir liels skaits lampu, kurām jādarbojas visu diennakti, padarot tās par milzīgu enerģijas rautāju tunelī. Ja tiktu izmantotas tradicionālās augstspiediena nātrija lampas vai neefektīvas LED lampas, elektroenerģijas izmaksas būtu satriecošas.

Monotons apgaismojums un slēgtas telpas var viegli izraisīt autovadītājiem redzes nogurumu, samazinātu koncentrēšanās spējas un pagarinātu reakcijas laiku, kas ir īpaši izteikts garos tuneļos.

Lielais lampu skaits palielina apkopes laiku un kļūmju biežumu. Tradicionāli bojātas lampas ir grūti atklāt savlaicīgi vai pat neiespējami atklāt. Apkopes veikšanai ir nepieciešams daļēji slēgt ceļus, kas palielina ekspluatācijas riskus.

Šis ir galvenais un bīstamākais sāpju punkts pie izejas. Brīdī, kad vadītājs izbrauc no tuneļa, izeja ir kā ārkārtīgi spilgts "baltais caurums". Intensīvais atspīdums aptumšo vadītāja redzi, īslaicīgi pasliktinot redzes funkcijas.

Retos gadījumos, ja izejas posma spilgtums ir pārāk augsts un savienojums ar ārējo spilgtumu ir nedabisks, vadītājam ātri braucot cauri, vizuālā noturības dēļ viņam pēc iziešanas var šķist, ka tuneļa portāls ir kā melns rāmis. To sauc par "melnā rāmja efektu". Lai gan tas nav bieži sastopams, tas var arī traucēt redzi.

Dienas laikā izejas posmam paredzētais spilgtais apgaismojums naktī, rītausmā vai krēslā var būt pārāk spilgts. Tas rada ievērojamu enerģijas patēriņu, kad tas nav nepieciešams. Turklāt tunelis ir tumšs, un pārāk spilgtā izejas posma apgaismojums kļūst par "balto caurumu", kas var radīt arī diskomfortu un atspīdumu autovadītājiem.